Vecais, labais fīrers. Kur problēma!?

Karalis, monarhs, diktators – vai vienalga kas. Tas taču ir tik vienkārši un labi, atdot kādam varu un ļaut, lai šis cilvēks atrisina visas problēmas. Pilns internets un arī publiskās diskusijas ar stāstiem par labo Ulmani un vēl veselu kaudzi ļautiņu, kas visas problēmas atrisināja un visiem bija labi.

Pirmā mācība šim stāstam ir diemžēl saistīta ar vēsturi. Diktators Ulmanis nebija labs. Politiķim Ulmanim nebija ne vainas, bet diktators viņš bija slikts. Piedodiet, bet nezinu nevienu labo diktatoru un Ulmanis nebija izņēmums. Un te mēs nonākam pie otras mācības – gribi, negribi, bet diktators būs slikts. Lai ko par viņu sacerētu tajā laikā un arī vēlāk. Un jā – šajā sarakstā ir arī karalis, monarhs, «voždjs» un tā tālāk.

Monarham patiesībā pat ir mazāk iespēju būt sliktam, nekā diktatoram. Jo pēdējais valsti iegūst nevis mantojot, bet gan ar solījumiem, ka būs labāk. Nav tik svarīgi, kam viņš to sola, bet tas ir primārais nosacījums.

Vārdu sakot – ir divi scenāriji – monarhs valsti manto, kā Ziemeļkorejā un iegūst, solot labāku dzīvi, kā Baltkrievijā. Un te jāsaka, ka Ziemeļkorejai pat ir cerības uzlabot savu dzīvi, ja tur kāds nāks pie prāta, bet Baltkrievijai, ja nenometīs pašreizējo diktatoru, paliks tikai sliktāk un tuvosies Ziemeļkorejas dzīvesveidam. Pastāstīšu, kāpēc.

Monarhs vai diktators balstās uz savu galmu un feodāļiem. Galms – pietuvinātās personas, kas atrodas galvaspilsētā. Feodāļi – viduslaikos zemes īpašnieki, Romas impērijas laikā un mūsdienās – birokrāti, kam ir atdots valdījumā uzņēmums, teritorija vai iestāde. Par to, kā šāda sistēma strādā, ļoti labi saka jau vairāk nekā divus tūkstošus gadus vecs romiešu teiciens par ierēdni, kuru atsūtīja imperators pārvaldīt provinci: «Atbrauca viņš nabags uz bagāto Sīrijas provinci, aizbrauca viņš bagāts no nabagās Sīrijas provinces.»

Izņēmums ir militarizētās diktatūras – PSRS, Ziemeļkoreja un dažas līdzīgās, bet tur ir vēl traģiskāk. Ja visu valsti mēģina padarīt par bezierunu paklausības kara nometni – kāda tur var būt attīstība?

Diktatūras vai monarhijas sistēma darbojas tik ilgi, cik ilgi vadonis spēj noturēt paklausībā galmu vai feodāļus. Un šeit nav stāsts tikai par bailēm no apvērsuma, bet gan daudz nopietnāks – cik lielā mērā var noturēt no tā sauktās «provinču izlaupīšanas». Kā stāstā par Divupes vēsturi – no kalniem nokāpj barbari, kas izkauj izkurtējušo varu, paši kļūst par varu, pamazām izlutina jaunās paaudzes, tad no kalniem atkal nokāpj barbari un tā pa riņķi. Šajā gadījumā – kurā brīdī iestāsies tas brīdis, kas izlaupītie uzņēmumi, iestādes vai teritorijas aiz galēja izmisuma sacelsies jeb arī valsts kļūs par upuri citiem spēkiem, jo vienkārši ir tik traki izlaupīta, ka nekam nespēj pretoties.

Monarhiem šis stāsts vienmēr ir bijis vienkāršāks tāpēc, ka viņu vara ir mantota un jau pēc definīcijas nekas nav jāpiedāvā. Attiecīgi var atņemt kādam varu, iedot, samainīt un šādā veidā tomēr kaut kā ietekmēt valsts attīstību. Izveidot konsultatīvos orgānus, kam uzticēt daļu varas un kas kaut ko labu arī ieteiks. Atliek tikai visu noturēt pie kārtības.

Diktators pēc definīcijas nevar izveidot pilnvērtīgu konsultatīvo orgānu, jo tas nozīmētu viņa atzīšanos nespējā. Viena vara, viena ideja, viens virziens. Neko sarežģītu un grūti saprotamu nevar ne teikt, ne realizēt – cilvēki vienkārši nesapratīs. Aizvien lielāka nozīmē sabiedrībā ir bailēm, jo diktatoram ir grūti radīt daudz prieka un labsajūtas un automātiski aizvien vairāk izmanto bailes kā pārvaldes pamata faktoru. Realitātē veidojas apgraizīta un pat diezgan neveiksmīga monarhija, jo pat pilnvērtīgi uzklausīt nevienu nevar, lai neapdraudētu pozīcijas. Ne velti Staļins bija tik veiksmīgs, kā diktators – absolūti pāri līķiem, neieklausoties nevienā. Nekādas šaubas, nekādas novirzes – tikai ideja un virziens. Uzrunātas visu cilvēku zemākās sajūtas un veiksmīgs rezultāts priekš Staļina, kuru pēc desmit valdīšanas gadiem uzņēma kā monarhu un attiecīgi vēl ilgi viņa sekotāji pieņēma viņa idejas kā aksiomu, bet iznīcinošs rezultāts – priekš Krievijas.

Un te mēs nonākam pie pēdējā diktatora vai monarha noderīguma punkta – ja kaut kas notiek ne tā, kā no viņa tikt vaļā? Baidos, ja Staļinu savulaik parādītu jau pirms simts gadiem ārstiem ne kā valsts līderi, bet gan pacientu, tad noteiktu ļoti nopietnu ārstēšanu. Tomēr viņš nokļuva valsts vadībā un nomainīt viņu nevarēja. Līdzīgā situācijā pašlaik ir Baltkrievija un arī Krievija. Baltkrievija aizvien vairāk tuvojas Ziemeļkorejas modelim, kur valsts kontrole pieaug un diktators ir gatavs pielietot ieročus, lai paliktu vadībā. Sagatavota jau iespēja nodot varu dēlam. Atšķirībā no Krievijas šeit nav izteikta izlaupāmo provinču principa un valsts pamazām kļūst militarizēta, aizvien lielāka loma ir specdienestiem un armijai. Cilvēkiem paliks dzīvot aizvien grūtāk, aizvien vairāk pieaugs protesti, jauni protesti militarizēs Baltkrieviju aizvien vairāk, paliks dzīvot aizvien grūtāk, pieaugs protesti, pieaugs varas agresija un tā pa spirāli pieaugošā virzienā, līdz izveidosies Ziemeļkorejas modelis – absolūti noteikta darbības kārtība, hierarhija, fiksētas diskusiju un sarunu tēmas, izveidota praktiski kastu sistēma, totāla propaganda, valsts degradācija. Tāds būs rezultāts, ja no diktatora netiks vaļā.

Krievijā šis modelis gluži nedarbosies. Ne tāpēc, ka kādam Krievijā paliks labāk. Tur vēl aizvien ir «provinces», ko var izlaupīt un tas vēl kādu brīdi Krieviju noturēs pie kārtības. Toties tas, kas kaitīgs Baltkrievijai, var palīdzēt Krievijai. Tiesa, uz īsu laiku un tāpat negatīvi. Krievija ir impērija, kur apvieno ļoti daudz tautas. Pirms simts gadiem Krievijas impērijā lielkrievi apdzīvoja apmēram 20 % teritorijas un nepārtrauktā caru rusifikācija, kuru vēlāk Staļins īstenoja ļoti agrsīvi, radīja sajūtas, ka tagad ir citādāk. Realitātē Krievija ir ļoti tuvu sabrukumam un šeit diktatora krišana var paātrināt impērijas sabrukumu. Diemžēl opozīcijas sapņi par skaisto nākotnes Krieviju ir nereāli – krīt diktators, valsts atkal sāk sadalīties, sākas protesti, ka valdība netiek galā. Bet valdībai nav variantu. Vai nu viņi apspiež asiņaini protestus, vai ļauj atdalīties. Ja apspiež, visdrīzāk pie varas atkal nāk diktators. Ja ļauj atdalīties, sākas impērijas piekritēju protesti un visdrīzāk pie varas nāk diktators, kā savulaik Vācijā – militarizēts harizmāts, kurš ir gatavs taisīt nākamo reihu. Katrā ziņā sagaidāms, ka vismaz tuvākos simts vai divsimts gadus šāds scenārijs pašreizējās Krievijas teritorijā atkārtosies regulāri, tāpat kā savulaik Romas, pēc tam arī Austrijas, Spānijas un Anglijas impērijās. 

Vēsture gan ir viens, bet mūsdienu realitāte – kas cits. Diktatūru lielākā problēma pat nav tik daudz vienas personas vara, cik apzināta vai vēlme mazināt progresa attīstību. Jo jebkura attīstība ir diktatūras drauds – var parādīties kāda persona, kas kļūst populāra, var parādīties kāds domāšanas virziens, kādas tehnoloģijas, kas apdraud diktatūru. Ne velti diktatūras mīl tikai militāro attīstību. Viss pārējais ir potenciāls drauds.

Gan senajā Grieķijā, gan vēlāk Eiropā lēcienveida attīstība sākās ar republiku attīstību. Tas ir normāli. Iedzīvotāju vēlētas amatpersonas ir mazāk tendētas uz agresiju, jo viņiem vairāk vai mazāk tomēr ir jādomā par iedzīvotāju labklājību. Ir vēlme palīdzēt radošiem cilvēkiem, jo ir svarīgi efektīvāk pārvaldīt valsti. Monarham un diktatoram iedzīvotāju labklājība atrodas kaut kur desmitajā vietā aiz visa cita vai vēl zemāk. 

Tomēr galvenais iemesls ir pat ne tas, bet gan diktatūru un monarhiju hierarhijas sistēma. Piemēram, mūžīgais jautājums – kāpēc Krievijai nav Elona Maska? Varbūt tieši tāpēc, ka Krievijai nav ļoti daudz kā cita? Strādā hierarhijas sistēma kā armijā – kaut ko ierosināt vai ieteikt var tikai cilvēki ar atbilstošu pakāpi un atbilstošajā hierarhijas līmenī. Elonam Maskam un ne tikai viņam nekad nebūtu šī atbilstošā pakāpe. Nepienākas vienkārši, jo tu neesi nedz galmā, nedz «provinču pārvaldē». Pastāv, protams, iespēja, ka šajā sarakstā parādās kāds talants, bet cik liela ir iespēja, ka viņš tiešām vēlēsies kaut ko radīt, nevis savākt sev pienākošos naudas devu?

Ja atmet dažādas idiotiskas ilūzijas, kuras esam saražojuši paši un arī diktatoriskie režīmi, tad patiesība ir diezgan skaudra. Vienvirziena idejas, hierarhiju režīmi, politiskās sistēmas nemainība, galma privilēģijas un militarizācija – tie visi ir diktatorisko režīmu pavadoņi, kuri nostāda iedzīvotājus pakļauto pozīcijā. Tāpēc katram, kurš savā fanātismā gaida kārtējo «saules vadoni», kurš mūs vedīs uz debess skaisto tāli, vienmēr vajadzētu sev paprasīt – kā mēs no tā varoņa vaļā tiksim?