Latvijas izglītības sistēma kā talantu kapsēta

Pieļauju, ka ikviens ir dzirdējis Latvijas valstsvīru aicinājumus, lai mums būtu pēc iespējas vairāk augsti izglītotu un labu prasmju darbinieki un uzņēmēji, kā arī stāstus par to, ka valsts iegulda pēc iespējas vairāk izglītībā, lai tā būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Realitātē tas viss ir lieli meli.

Ja Latvijas izglītības sistēmai ir viena vienota īpatnība, tad to var nosaukt vienkārši – talantu kapsēta. Te pat varbūt nerunāsim par to, cik labi vai slikti ir priekšmeti, kurus tur pasniedz, jo tā kopumā latviešu valoda un matemātika ir diezgan labā līmenī, savukārt pārējie priekšmeti ļauj vismaz kādus savus talantus nojaust. Toties tas, kā notiek mācību process, talantus neattīsta.

Apmēram pirms pieciem gadiem mēģināju saprast, kas no skolas mācību priekšmetiem man ir ļoti noderējis dzīvē un sapratu, ka, izņemot matemātiku, gandrīz nekas. Vēsturē man bija talants – tur nav šaubu, bet tas veidojās, lasot vēsturiskas grāmatas, jo skolas literatūra, sākot no 8. klases, kļuva ļoti garlaicīga un neinteresanta. Savukārt tajā laikā mums pat projektu nebija. Arī tagad tie maz palīdz. Tad vēl man noderēja foto pulciņš, amatniecības pulciņš, pašmācības ceļā apgūtās datorprasmes, kā arī tūkstošiem izlasīto grāmatu. Nē, tiešām – ar to es patiesi dzīvē pelnīju, nevis ar vidusskolas un augstskolas diplomiem. Papīri izrādījās labi, bet jēga – maza.

Pieļauju, ka skola ļoti noder ekstravertiem, veidojot viņu prasmes dzīvot sabiedrībā, bet man kā intravertam tikai kā regulārs stresa avots. Vai tā jābūt? Nezinu uzreiz ko teikt, bet ir bijis pietiekami daudz iespēju paskatīties uz situāciju no malas un ir skaidrs, ka tāda situācija skolai ir raksturīga.

Viens no galvenajiem iemesliem – skolas sistēma talantus nemeklē. Vispār. Tādi tīri PSRS laiki – mums ir GOST, kas piedāvā visiem 20 preces. Vienādas. Nemainīgas. Nekādas diversifikācijas, atšķiras tikai kvalitatīvais izpildījums. Turklāt tā saucamā talanta «rādītājs» ir tikai vidējā atzīme, kam vispār ar talantu maz saka. Daži dzīves piemēri.

1. 8. klase – mūs, divus puišus pasauc piedalīties skolas matemātikas olimpiādē. Uzvarētājs – absolūts teicamnieks – jau iepriekš ir zināms, vienkārši vajag, lai būtu kaut kāds fons. Rezultātā – man pirmā vieta, draugam otrā, teicamnieks trešais. Man gan beigās tā arī semestrī vairāk par 8 matemātikā nebija, bet būtību tas nemainīja. Starp citu – pat tik atklātas talanta izpausmes skolu maz interesē – tikai uz olimpiādi. Jo rādītājs jau ir tikai vidējā atzīme.

2. Skolā ir čalis, kuru pārceļ uz nākamo klasi tikai tāpēc, ka viņš sēž klusi. Visos priekšmetos 4. Pēc vidusskolas džeks sāk darboties ar datoriem – izglītības nav, papīru nav, bet darbojas tīri veiksmīgi. Loģika?

3. Stāsts par «vājajām» lauku skolām. Kur pedagogi bieži vien tiešām meklē skolēna talantus. Ierodas meitene no lielās skolas, kura disciplīnas dēļ no turienes izmesta. Pirmajā gadā lauku skolā vidējā atzīme ap deviņi, bet galvenais – ar zinātniski pētniecisko darbu Latvijas finālā.

Tālāk šie «talanti» pēc aptuvenām savām labākajām atzīmēm nonāk augstskolās un pēc augstskolām, ja izdodas, aptuveni desmit gadu laikā vai pat ilgāk atrod savus reālos talantus. Cits gan paliek visu mūžu nemīlamā darbā. Starp citu – šie neizprasto talantu cipari ir briesmīgi. Zinu augstskolu kursus, kur savā profesijā strādā pieci procenti vai pat mazāk cilvēki.

Vai var atrast vairāk talantus un ar viņiem strādāt? Vispār jau var. Pirmā lieta – skolās vajag vismaz reizi mēnesī kādu pasākumu, kas saistīts ar talantu. Piemēram, visa klase pilda elementāru programmēšanas uzdevumu. Labākie iet uz novada pasākumu, turklāt godina ne tikai uzvarētājus, bet visus. Notiek vēl vairāki programmēšanas pasākumi, kur noskaidrojam aptuveni desmit, divdesmit tos, kam tas interesē, organizējam programmēšanas pulciņu un pēc gadiem desmit mums no katriem 200 bērniem būs apmēram pieci puslīdz normāli un apmēram tikpat izcili programmētāji. Tādā pašā stilā var meklēt labus menedžerus – runātājus, aktierus, sportistus, inženierus, ķīmiķus, fiziķus utt.

Kā piemēru varu minēt dambretes projektu, kurā piedalījos. Ar dambreti skolās ir grūti – it kā oficiālas sacensības ir, bet arī pēc tām talantus atrast ir grūti. Uz sacensībām reti kurš ierodas tāpēc, ka tās patīk. Parasti tā ir iespēja šajā laikā nebūt skolas solā vai vienkārši uzspēlēt. Trenēties vēlas maz. Mēs sarīkojām turnīrus gandrīz visiem novada pirmo klašu skolēniem. Labākie pēc tam vēl trīs reizes tikās turnīros. Pēc tiem uz republiku devās apmēram desmit dalībnieki, kuri republikas sacensībās individuāli izcīnīja trīs zelta, divas sudraba, vienu bronzas medaļu, Latvijas kausā 1. un 2. vietu zēniem, 2. vietu meitenēm, kā arī komandu sacensībās sudraba medaļu. Ja nebūtu sarīkota talantu meklēšana, puslīdz ir skaidrs, ka Latvijas čempionāta līmenī spēlētu tikai viens no šiem bērniem.

Paņemsim vēl vienu dambretes piemēru, kas parāda, ka skola ne tikai nemeklē talantus, bet pat viņus speciāli bremzē. Kad bērni atnāk uz treniņiem, treneris novērtē bērna spējas un iedod uzdevumu, kas atbilst. Ja abiem bērniem ir desmit gadi, bet viens ir Latvijas čempions, otrs iesācējs, tad nekad abiem nedos vienādus uzdevumus. Pat ja vecuma vienāds. Un, pat ja abiem iedotu vidēju uzdevumus, tad arī nebūtu jēga – iesācējs nesapratīs, čempions vienkārši paķiķinās – kur tik viegls. Un tad apskatāmies, kas notiek skolās? Visiem vidēju spēju uzdevums. Gan čempionam, gan nemākulim. Rezultātā nemākulis nevelk, čempionam nav interesanti. Un neko arī mainīt nedomā. Starp citu – jaunā «koncepciju» izglītība šajā virzienā ir vēl stulbāka. Šajā sistēmā mērķis ir apvienot vienā šaha un dambretes nodarbības un visiem pasniegt kaut ko apmēram pa vidu.

Kāpēc skolās šādas sistēmas neizmanto? Vispirms, tas neiederas pašreizējā izglītības sistēmā, kur galvenais ir vidējā atzīme, nevis bērna attīstība. Otrkārt – tas prasa darbu un mācību procesa diversifikāciju. Būtu jāatzīst, ka reāli nopietnas mācības ir matemātika un valoda un par pārējo būtu ļoti jāpadomā – kā to vienkārši pasniegt, lai būtu interesanti, apmēram rastos izpratne un piestrādāt pie atsevišķiem priekšmetiem vai pulciņiem, kas palīdzētu bērnu talantiem. Būtu jāpievērš lielāka uzmanība diversificētai mācīšanai un jāveido internāti, lai veidotos klases, kur bērni koncentrētos uz saviem talantiem. Vai Latvijā tas ir reāli? Pašlaik tā neizskatās.

Kad jūs atkal dzirdiet, kā valstsvīri stāsta, ka viņi ļoti rūpējas par bērniem un kā tik nu izglītības sistēma mainīsies uz labo pusi – tie diemžēl ir kārtējie meli. Viņiem tā ir vienkāršāk – jo jūs taču ticiet.

Par attēlu pie raksta – piedodiet, bet nekas īsti labāks tā arī nav izdomāts.