Zināt un eksistēt

Jebkuras nozares pārstāvjus parasti iedalu divos līmeņos – tajos, kas par šo nozari zina vairāk vai mazāk un tos, kas dzīvo jeb eksistē šajā nozarē. Pirmais nozīmē parasti zināšanu iekalšanu un atsaukšanos uz autoritātēm, otrais – procesu izpratni un daļēju saplūšanu ar attiecīgo darbības vai domāšanas jomu.

Uzreiz jāatzīmē, ka populārāki sabiedrībā parasti ir zinātāji. Jo viņi «zina» un to ir vienkāršāk pieņemt parastam cilvēkam no malas. Savukārt «eksistētāji» apzinās labāk savas jomas praktiskās puses un to faktu, ka matemātikā 2+2=4, bet dzīvē bieži vien tā nenotiek.

Labākam priekšstatam varu piedāvāt vēstures «zinošos» un «eksistētājus». Piemēram, jūs vēlaties zināt – kas ir Krievijas prezidents? Zinātājam nav problēmu jūs informēt, ka viņu sauc Vladimirs Putins. Bet atradīsies vēsturnieki, kas sāks stomīties, runāt par savādām Krievijas valsts tradīcijām un to attīstību mūsdienās un tamlīdzīgām lietām un nevēlēsies pateikt it kā visiem zināmu lietu – kas īsti ir Krievijas prezidents? Jums tas diez vai patiks, bet tāda ir «eksistētāju» problēma – viņi apzinās, ka ne viss viņu darbības jomā ir viennozīmīgi un tāpēc nav gatavi dot viennozīmīgu atbildi. Lai arī viņu skaidrojums bieži vien ir daudz vērtīgāks.

Lai saprastu, kā atšķiras zinātāji no eksistējošajiem, salīdzināsim vēsturi ar sērfošanu pa viļņiem. Pēdējo neesmu izmēģinājis, bet dzirdēts ir gana un droši varu salīdzināt. Eksistējošie ir tā tauta, kas lec uz dēļiem, dodas viļņos un viņiem arī izdodas sērfot. Zinātāji ir pārējie. Vieni zina un var pastāstīt, kādas tehnikas jālieto, kā jāpieceļas, kā sauc dēļus, kam kurš domāts un tamlīdzīgi. Pašiem gan nesanāk, bet visu zina, lai arī parasti zināšanas ir ņemtas no tā, ko stāsta citi. Vēstures fakultātē ir priekšmeti, kuros māca, kā jāstrādā ar avotiem. Turklāt kā vienu pamatiem mācīja, ka vēstures avotiem jātic. Ideja, vienkāršiem vārdiem sakot, bija apmēram tāda, ka ļautiņi senajos laikos neesot pratuši melot. Pārteikties, pārprast varot, bet melot ne. Un tad nu uz šādām pamācībām balstoties, iesācēji dodas viļņos jeb vēstures avotu džungļos. Lai gan parasti līdz šiem avotiem nemaz nenonāk – balstāmies uz «autoratīvu» personu viedokļiem un tāds arī ir mūsu priekšstats par to, kamēr paši neiekļūstam straumē.

Tad ir tie, kas velta laiku atsevišķu jomu pētniecībai, tās izceļot par noteicošajām attiecīgajā jomā. Piemēram, pēta sērfotāju ģērbšanās stilu, rotaslietas un tetovējumus, uzskatot, ka šādi var noteikt viņu dalījumus grupās un sērfošanas stilu. Šo principu vēsturē vēl aizvien nosaka par veiksmīgāko veidu, kā noteikt hronoloģiskās robežas un indivīda piederību tautībai. Cik tas patiesībā ir precīzi, katrs pats var iedomāties.

Meteorologi, protams, noteiks mākoņu formu, veidu un pastāstīs, kāds laiks sagaidāms. Tas, kurš regulāri seko mūsu meteo.lv, diezgan labi apzināsies, kādas ir iespējas, ka prognoze piepildīsies, cik precīzi un sērfotāji ar laiku sāk just, kāds laiks nāk un ko tas sola. Zinātāji vēsturē tāpat bieži vien vērtē konkrētu grupu darbību atkarībā pēc tā, kā viņi nosaukušies – cēlie cīnītāji par čehu brīvību husīti, apspiesto zemnieku cīņa par tiesībām cēlā Jemeļjana Pugačova vadībā un tamlīdzīgi. Savukārt tie, kam vēsture ir jau domāšanas pamatos, vispirms mēģinās uzzināt vairāk – kas tie tādi bija, ko viņi patiesi izdarīja un tad mēģinās novērtēt – kas tas bija un ko tas deva.

Tā tas notiek šo divu grupu starpā – vieni zina, kādas ir jūras smiltis, kā pareizi izskatās viļņi, kādi slaveni sērfotāji te bijuši pirms vairākiem gadiem, kamēr tie, kas dzīvo jūras viļņos, to visu tik pareizi nepastāstīs, bet viņi paši ir tur iekšā un jūtas tā, it kā jūra ir viņos iekšā. Tāpat ir ar vēsturi un citām jomām. Eksistējošo izjūtas bieži vien ir intuitīvas un tāpēc ne vienmēr precīzas, bet tomēr vairāk pareizas. Par to dzīvē daudzkārt esmu pārliecinājies – kad viedokļu apmaiņā tiek minēts gan eksistējošā viedoklis, gan zinātāju viedokļi. Parasti pieņem zinātāju idejas, pārbauda vienu pēc otras un beigās īsteno vienalga to, ko jau sākumā ieteica tas, kurš nozarē reāli dzīvo.

Vēl vienkāršāks piemērs laikam jau ir biroja arhitekts un pieredzējis būvdarbu vadītājs. Ja pirmajam reizēm būtu iespēja rūpīgāk aprunāties ar būvdarbu vadītājiem, tad projektus vajadzētu pārtaisīt mazāk. Tomēr – kā lai zinošais arhitekts runā ar būvdarbu vadītāju, ja tas nevar normāli atbildēt? Sāks uzreiz teikt, ka viss nav tik viennozīmīgi, jāņem vērā laika apstākļi, augsnes īpatnības, māls, smiltis un tā tālāk? Tā arī šīs divas pasaules sadzīvo – zinātāji un tie, kas dzīvo savā nodarbē. Tiesa, jāatzīst, ka visdrīzāk zinātājs radīja Krišjāņa Barona ielas trotuāru projektu Rīgā. Secinājumus izdariet paši.

Vēl ir trešie – kas zina visu. Žēl, ka neko nedara :)