Kāpēc skolotāji un Latvijas iedzīvotāji šogad neko nedabūs

Šajā gadu mijā sajutos divkosīgs. It kā morāli pareizs, bet sajūtas vienalga – ne pārāk. Vienkārši, vēlot «laimīgu», «labāku» utt. Jauno gadu, apzinājos, ka tā nebūs. Un ir vairāki iemesli, kāpēc latvieši neko labāku nedabūs.

Par pirmo iemeslu gribējās uzrakstīt kaut ko, bet izrādījās, ka Lato jau ļoti precīzi pateicis, kāpēc latviešiem nekas nebūs - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/lato-lapsa-nebaidieties.d?id=45401868 . Es to pateiktu citādi, bet būtībā doma pausta precīzi un nav ko piebilst.

Vienīgā ķibele – lai arī Lato to pateica, viņš tomēr nepateica – ko darīt. Šajā jomā esmu ļoti vīlies par Latvijas iedzīvotājiem – pēc tā uzmetiena, ko sauc par «2014. gada Saeimas vēlēšanām» un 2015. gada budžeta, latvieši nespēja izdomāt neko tādu, kas palīdzētu cīnīties par labāku dzīvi un ierobežot oligarhu pašreizējo patvaļu. Nedz jauna veida partijas, nedz protesta formas, nedz risinājumi – pilnīgi nekā.

Vienīgais protests, ko gaidām – skolotāji kaut kad streikos. Kas neko nedos. Lai saprastu, kāpēc tā, varu pastāstīt, kā beidzās iepriekšējais streiks, kura liecinieks un dalībnieks biju.

Vispirms, tāpat kā tagad, skolotāji ilgi brīdināja un pat savācās uz lielu konferenci lemt par izglītības nākotni. Sākums bija labs – gan idejas, gan risinājumi, līdz visi savācās darba grupās tos apstrādāt. Un tad savu vārdu teica labi pazīstami partiju darboņi – direktori, IZM darbinieki, visādu departamentu pārstāvji utt. Piemēram, grupā, kurai bija jārunā par jauno pedagogu atbalstu, šāds darbonis ātri pārnesa domāšanu uz tālākizglītību un učuki tizli māja ar galvām, smaidīja un klausījās, kā no finansiālā atbalsta doma pāriet uz nepieciešamību mācīties kursos un maksāt par to augstskolām.

Kad to visu produktu galā salika kopā, tur no normālām idejām nekas nebija palicis pāri un valdība droši vien to pieņemtu, jo lielāku bezsakaru grūti iedomāties. Bet – punktu par algu palielināšanu neizdevās nogremdēt un valdība to nepieņēma, kas gan viņiem vēlāk ļāva bļaustīties, ka skolotājus interesē tikai lielākas algas, nevis izglītības kvalitātes celšana.

Sekoja vienas dienas streiks. Sākumā domāja rīkot sestdienā, lai nenervozētu juristus un cilvēkus, bet beigās tomēr uztaisīja darba dienā. Un te ir viena problēma. Kad runājam «streiks», domājam «Eiropā» vai «ASV». Jā, pirms simts gadiem ar streiku cīnījās par strādnieki tiesībām, jo uzņēmēji bija vēl gana tupi, lai maksātu maz un zaudētu labus strādniekus. Situācija uzņēmumos, kur strādnieki varētu streikot, ir mainījusies – ja uzņēmējam ir smadzenes, viņš dažādi izdomā, kā piesaistīt labus strādniekus arī bez streika. Tagad šo nodarbi pārņēmušas kriminālās aprindas, kas vada arodbiedrības un šādi nodrošina sevi ar papildus līdzekļiem. Un viņu teiktais «streiks» nozīmē, ka viņi aiz tā stāv un vēlas par kaut ko vienoties ar politiķiem, kuri bieži vien arodbiedrību bijušie pārstāvji vien ir.

Kā redzam, Eiropā aiz streika stāv noteikti grupējumi, bet Latvijā – neviens. Tāpēc nekas nebūs tagad un nebija arī iepriekš. Pēc skolotāja streika valdība izdarīja fantastiskas izmaiņas nākamā gada budžetā – kopējā atalgojuma summa skolotājiem kļuva pat mazāka, bet maksa par slodzi – nedaudz lielāka. Rezultātā nogrieza gandrīz vai visu interešu izglītības naudu – daudzus pulciņus nācās finansēt pašvaldībām, gūstot papildus izmaksas un daudzviet sagraujot šo izglītības sfēru vismaz uz pieciem gadiem. Dažiem skolotājiem algas pieauga, citiem samazinājās. Savukārt pēc tam valdība izdomāja «nauda seko skolēnam», sašķeļot skolotāju sabiedrību grupās - «kas saņem labi», «kas dzīvo laukos», «kas ir pašvaldības mīluļi», «kas ir direktora mīluļi» un tamlīdzīgi. Rezultāts gan nebija gluži gaidītais, jo uz piketu par skolotāju algu paaugstināšanu Rīgā ieradās ne tikai lauku skolotāji, kas bieži vien saņem knapi minimālo algu, bet arī lielo skolu pārstāvji, kam 1000 eiro mēnesī ir ierasta summa. Tomēr, kā jau teicu, pat ja viņi streikos, nedabūs neko, jo aiz pedagogiem nav politiskā spēka un to viņi neveidos.

Tāds pats rezultāts gaida arī visus citus protestētājus, kas šogad mēģinās pacilāt galvas un kaut ko pakvankšķēt. Ja aiz zemniekiem stāv konkrēti finansēti grupējumi Saeimā un tie, visdrīzāk, kaut kādu atbalstu izkals, vismaz savējiem, tad pārējie varēs iet bekot.

Neko jaunu šoreiz nepateikšu – vienīgo risinājumu, kā ar laiku mainīt situāciju valstī par labu, redzu partijā, kuru kontrolē biedri, nevis daži valdes pārstāvji. Par to esmu rakstījis https://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=2#/udox/blog/?p=12327657 un rakstījis https://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=2#/udox/blog/?p=12334603 un pat izveidojis domubiedru grupu https://www.draugiem.lv/group/18636922/tautas-varas-partija/ . Ja skolotāji, kaut vai kopā ar medicīnas darbiniekiem vai kaut ko citu, izveidotu pēc šāda principa savu partiju, kas gūtu atbalstu no tautas puses, tas nodrošinātu daudz lielāku ieguvumu, nekā līdzšinējie pasākumi.

Kā vienmēr, labprāt uzklausīšu ierosinājumus un idejas. Tomēr prasīšu iztikt bez belindževismiem. Kas tas ir? Dodu definīciju – belindževisms – personas pausts viedoklis, ka šī persona zina risinājumu visām jūsu problēmām, tai pat laikā atskatoties šo risinājumu paust un nolamājot visus citus, kas piedāvā vienalga kādu risinājumu.

Un vēl viena lieta – paldies par jūsu ierosinājumiem un idejām, bet, cik manu te draugiem.lv, izņemot manas domas par to, kā jātop šādai partijai un ko viņai jādara, nevienas citas darboties spējīgas idejas pašlaik draugiem.lv neredzu. Tāpēc, lūdzu atkal, varbūt piedāvājiet savus darbības plānus. Citādi pašlaik no jūsu puses dienasgrāmatās iznāk tāda pastulba valdības kritika bez sava piedāvājuma un nezin kāpēc izmisīga salīdzinājuma ar Krieviju, kas pēc būtības Latvijas problēmām nemaz nepalīdz.