Kam kalpo Latvija?

Šodien ir 24. jūnijs. Rakstu datumu tāpēc, ka tas ir svarīgi. Mēs vakar mierīgi, neviena netraucēti un pozitīvi nosvinējām Līgo vakaru, šodien ir Jāņi. Un šaubos, vai kāds mēģināja tā nopietni padomāt, kāpēc mēs to varējām izdarīt mierīgi, nebaidoties no arestiem, agresijas un visa cita līdzīga. Droši vien jau arī nevajadzēja domāt.

Šajās dienās drausmīgi notikumi ir Baltkrievijā. Cik saprotu, Latvijā to nezina, jo svarīgāka televīzijas ziņu sastāvdaļa ir Putina Uzvaras parāde. Tikmēr Baltkrievijā esošajam diktatoram aptaujas uzrāda apmēram trīs procentu atbalstu tautas vidū. Augustā bija plānotas prezidenta vēlēšanas, bet divus no potenciālajiem prezidenta kandidātiem Lukašenko ir nolaupījis, tur cietumā ļoti riebīgos apstākļos un apsūdz viņus dažādos izdomātos nosaukumos. Arestēti jau vairāk nekā simts cilvēku un arestēto skaits tikai pieaug. Tas nekas, ka valstī, kur nav pat desmit miljoni cilvēku, par opozīcijas kandidātiem jau ir parakstījies miljons – no visiem 6,7 miljoniem, kam ir vēlēšanas tiesības. Notikumi drausmīgi.

Kāpēc pasaules ziņās nerāda? Pieļauju, ka tāpēc, ka pasaules ziņas cenšas veidot priekšstatu, ka protesti ir kaut kas riebīgs un slikts – tur lauž, sit, laupa. Baltkrievijas protesti, kur desmitiem tūkstoši cilvēku iziet ielās un neko nelauž, vienkārši šajā naratīvā neiederas, tāpēc par tiem ziņas klusē.

Baltkrievijas mācība patiesībā ir ļoti svarīga – tā ļauj novērtēt, cik nozīmīgi bija tas, ka Baltijas valstīs pēc komunistiskā režīma sabrukuma izveidojās republikas. Vājākas, stiprākas, bet tomēr republikas, kur notiek regulāras vēlēšanas, varas nomaiņa un kur lielas krāpniecības vēlēšanās paveikt nevar. Tiesa, krāpniecību apjoms pieaug un to lielā mērā ietekmē drošības dienestu pasivitāte vēlēšanu laikā, bet tomēr – mums ir republikas, kur vara mainās.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Varam paskatīties, uz ko noved varas stabilitāte Baltkrievijas skatījumā. 1996. gadā Lukašenko maina konstitūciju un cilvēki viņam notic. To bieži izmanto – brīdī, kad visiem iet grūti, pasaka, lai atdod varu un paliks labāk. Paliktu labāk, starp citu, arī tāpat, jo republikām ir raksturīga vilņveida attīstība, bet cilvēki notic.

Turpinājums ir Tarakāna benefice. Opozīcijas pārstāvji – slepeni likvidēti, izraidīti vai sēž cietumā. Vara koncentrēta viena cilvēka rokās, valsts iet vienu attīstības ceļu. Šajā stāstā daudziem gribas teikt – arestētie un likvidētie bija kaitnieki! Ko nozīmē kaitnieki? Arī Latvijā esot daudz tādi, kas daudz runā, neko nedara un tikai kritizē. Lai nu tā būtu. Piemēram, Krievijas valstij būtu pavisam cits ceļš iets, ja premjerministra amatā būtu Boriss Ņemcovs. Krievijas tauta paklanījās diktatoram, atmeta Ņemcovu un Krievija tagad ir tur, kur ir. Valsts bez nākotnes. Kurš var pateikt, cik daudz tādu pašu labu cilvēku tika nolaupīti un nogalināti Baltkrievijā? Rezultātā valstij pat nedod iespēju izrauties no šīs vājprāta lejupslīdes.

Pieļauju, ka daudzi teiks, ka arī mūsu republikā nekā laba nav. Nu, vispirms jau paši cilvēki vainīgi, ka balso par skaistām sejām un vārdiem, nevis par darbiem. Tai pat laikā tautas spiediena rezultātā arī šie paši ne visai veiksmīgie politiķi ir bijuši spiesti īstenot daudzus labus darbus, kurus rosinājuši gan opozīcijas pārstāvji, gan darbinieki. Mēs nestāvam uz vietas, valsts attīstās. Jā, ne tik labi kā gribētu un ir pietiekami daudz problēmu, bet tomēr attīstās.

Savukārt Baltkrievijā visām tām problēmām, kuras rada Tarakāna vienvirziena domāšana, pievienojās vēl viena milzīga un briesmīga problēma, par kuru parasti neviens pats neiedomājas, kad piekrīt atbalstīt diktatoru. KĀ TIKT NO VIŅA VAĻĀ? Labi, ja vēl atbalsta, kad viss ir labi, bet ko darīt, kad ir slikti un Tarakānam tas ir vienalga – kad viņu interesē tikai vara? Kamēr valstī viss iet uz labo pusi, arī diktatori ir jaukumiņi, bet tad, kad paliek slikti – viņi jau nav spējīgi neko mainīt, nedz uzlabot. Nav nedz tāda aparāta, nedz režīma, nedz arī vairs speciālistu, kas spētu kaut ko mainīt uz labu.

Un valsts ir izvēles priekšā – vai nu cīnīties par brīvību – jā, jebkurš diktators realitātē ir valsts okupētājs un daudzām valstīm nemaz neizdodas tikt no šī okupanta vaļā mierīgā ceļā, - vai arī truli samierināties un pamazām nolaisties līdz Ziemeļkorejas līmenim. Ja kāds mēģina stāstīt, ka karaļu laikā bija citādāk – atļaujiet pasmieties. Protams, vienmēr ir cerība, ka nākamais valdnieks būs progresīvāks un mainīs kaut ko uz labo pusi, bet cik ilgi jūs paši būtu gatavi gaidīt un cerēt, ka nākamais, nu vēl nākamais noteikti būs tas pareizais un labais! Ziemeļkorejā jau nomainījies trešais monarhs – viņiem tur tas ļoti ir palīdzējis?

Man ir žēl Baltkrievijas, bet tai pat laikā milzīga neizpratne par mūsu zemi. Nedz ziņās, nedz ārlietu ministrijas paziņojumos nav nekādas informācijas, nedz norādes par ārprātu, kas notiek Baltkrievijā. Bet tā ir mūsu kaimiņu valsts. ASV un pat Nīderlandē un Francijā var daži simti sist logus un laupīt un pie mums nekas nemainīsies. Baltkrievijā jebkura notikumu attīstība var mūs dažādi ietekmēt un būtu tikai normāli, ja valdība un arī «neatkarīgie» mediji gan paustu speciālistu attieksmi, gan informētu par notikumiem. Bet nekā nav. Tukšums. Ziņās ir Putina Uzvaras parāde.

Kam kalpo Latvija? Vai tiešām jau ir par vēlu?